“Pirmā acu uzmetienā nolīgums par atgriešanās centriem trešās valstīs var šķist kā senas prasības izpilde. Patiesībā Atgriešanās regulas projekts šos centrus atstāj pilnīgi fakultatīvus, skaidri izslēdz nepilngadīgos un viņu ģimenes, un ierosinātais uzraudzības mehānisms, kā gaidīts, visticamāk kļūs par rotaļlietu, ko kreiso spārna NVO varēs izmantot politiskām vajadzībām. Turklāt joprojām nav nekādu pazīmju par apstrādes centriem ārpus Eiropas.
ES drošo izcelsmes valstu sarakstā ir arī acīmredzamas nepilnības, un tajā netiek ņemtas vērā mainīgās ģeopolitiskās realitātes, kas nozīmē, ka patvēruma meklētāju un noziedzības izcelsmes valstis, piemēram, Sīrija vai Afganistāna, paliek pilnīgi neietvertas ierosinātajās paātrinātajās procedūrās. Tāpat ir jānoraida vienošanās par tā saukto solidaritātes fondu: patiesībā tas nav nekas cits kā nelegālo imigrantu piespiedu pārdale un acīmredzama valstu suverenitātes apdraudēšana.
Nav redzams nekāds patiesas migrācijas politikas virziena maiņas pazīmes. Tā vietā arvien vairāk satraukto sabiedrību mierina ar medijiem domātiem, skarbi skanošiem virsrakstiem – politisku šovu parastā pilsoņa rēķina.”
