Līdz 2013. gadam Eiropas Savienība noslēdza tā sauktos zvejniecības partnerības nolīgumus, lai veiktu zveju trešo valstu ūdeņos, galvenokārt Āfrikā. 2013. gadā šie nolīgumi tika pārdēvēti par “Ilgtspējīgas zvejniecības partnerības nolīgumiem” (SFPA). Šie SFPA bija vērsti uz ilgtspējību, zinātnisko datu vākšanu un “pārvaldību”, aizstājot iepriekšējos uz piekļuvi balstītos nolīgumus. Sakarā ar šiem nolīgumiem piemērotajiem nosacījumiem arvien vairāk sarunu — un līdz ar to arī paši nolīgumi — ir atlikti. Siegbert Droese, AfD Eiropas Parlamenta deputāts Zvejniecības komitejā (PECH), paziņoja:
“Arvien vairāk SFPA kļūst neaktīvas, jo sarunas starp ES un tās partnervalstīm ir iestrēgušas. Pašlaik ir deviņas SFPA, kuru darbība ir apturēta. Iemesls: ES partnervalstīm vairs nav jāpieņem tas, ko piedāvā ES. Tās var izsniegt licences Āzijas flotēm vai paplašināt savas jaudas. Un kā ES ir reaģējusi uz šo izaicinājumu? Ar plāniem par it kā uzlabotiem SFPA, kas ietver vēl stingrākus vides noteikumus, vēl birokrātiskākas prasības un vēl lielāku uzsvaru uz tā saukto globālo okeāna diplomātiju. Piemēram, vienkārši padomājiet par izmēģinājuma projektiem par dzimumu līdztiesības integrēšanu zvejniecībā Gambijā. Ir tikai loģiski, ka daudzas valstis dod priekšroku Ķīnas izvēlētajai tiešākajai pieejai. Ķīnas tirdzniecības līgumi tiek noslēgti ātri, tie ir mazāk sarežģīti un piedāvā lielāku atlīdzību par resursiem. Ir pienācis laiks ES aizstāt savu augstprātīgo vērtību koloniālisma režīmu ar godīgiem tirdzniecības līgumiem!”
