Nesen veiktajā pētījumā tika izvērtēta šīs politikas ietekme un konstatēts, ka vissvarīgākā nozare — zvejniecība — ir vienīgā, kas neattīstās. Kamēr tūrisms veido lielāko daļu no ES okeāna ekonomikas un vēja enerģija attīstās visstraujāk, akvakultūra stagnē, bet zvejniecība samazinās. Konkurencē par jūras telpu vēja parku izveidei ES acīmredzami tiek piešķirta visaugstākā prioritāte, arvien vairāk izspiežot Eiropas jau tā grūtībās nonākušo zvejniecības nozari.
Tāpat nav pieminēta stratēģiskā problēma, kas saistīta ar mūsu zivju ražošanas ārpakalpojumu sniegšanu trešajām valstīm, jo īpaši Ķīnai – šī tendence kļūst arvien izteiktāka un apdraud Eiropas pārtikas drošību.
Kā norāda ESN grupas Eiropas Parlamenta deputāts un Zvejniecības komitejas (PECH) loceklis Siegbert Droese (Siegbert Droese), “abi draudi — gan ES enerģētiskajai drošībai, gan pārtikas apgādei — uzsver stratēģiskās domāšanas trūkumu ES politikā. Gadiem ilgi ES birokrāti ir izvirzījuši klimata neitralitātes mērķus augstāk par Eiropas pilsoņu drošību un labklājību.”
