“Kristieši ir visvairāk vajātā reliģiskā kopiena pasaulē, un šī vajāšana ir īpaši smaga Tuvajos Austrumos. Kopš Asada krišanas un Ahmeda al-Šaraa un HTS islāmistu nākšanas pie varas kristiešu stāvoklis Sīrijā ir dramatiski pasliktinājies. Neraugoties uz to, ES izklāj sarkano paklāju jaunajiem valdniekiem Damaskā un sola viņiem miljardus. Tas ir nepieņemami.”.
Tomēr draudi neaprobežojas tikai ar Sīriju. Kristieši tiek izspiesti arī citās Tuvajos Austrumos, daļēji islāmistu iemeslu dēļ un daļēji – etniski politiski motivētas zemes atsavināšanas dēļ. Rietumkrastā radikāli Izraēlas kolonisti izdzen palestīniešu kristiešus no viņu ciemiem. Pat pēdējais gandrīz pilnībā kristiešu ciems, Taybeh, ir smagi skarts. Vietējie priesteri, piemēram, Bašars Favadlehs, latīņu patriarhs Pjerbattista Pizzaballa un Vatikāns, ir atkārtoti visstingrākajos vārdos nosodījuši pieaugošo vardarbību, tāpat kā bijušais Izraēlas premjerministrs Naftali Bennets.
Kristiešu aizsardzībai Tuvajos Austrumos ir jābūt augstākajai prioritātei, un tai ir jākļūst par neapstrīdamu nosacījumu mūsu ārpolitikas un attīstības politikas ietvaros. Briselei un Berlīnei nedrīkst izrādīt labvēlību un finansiāli atbalstīt tos, kuri vajā kristiešus.”
